Kādā jaukā rītā Pensilvānijas lauku apvidū piecdesmit deviņus gadus vecais Unilife Corp. dibinātājs un vadītājs Alans Šortals dara to, ko prot vislabāk, - viņš slavē savu uzņēmumu. Apsēdies pie masīva, izliek­ta konferenču galda, viņš 90 minūtes runā pa telefonu ar potenciālo investoru no ārvalstīm, liekot viņam noticēt, ka Unilife ievelkamo šļir­ču tehnoloģija ir labākā zāļu piegādes sistēma kopš... FedEx. «Es domāju, ka šogad noslēgsim milzum daudz līgumu, un tam vajadzētu radīt priekšstatu par to, kas mums padomā,» spriež Šortals, garš, plikpaurains dublinietis ar īru ak­centu un maigām, zilām acīm; viņš varētu būt Tyco lietā notiesātā Denisa Kozlovska jaunā­kais brālis.

Tas ir labs stāsts - vienalga, izpušķots vai ne -, ko viņš jau pārdevis lielākajiem sava uzņēmuma akcionāriem Frontier Capital Mangement, JP Morgan Chase, Black Rock, Vanguard un Fidelity (viņi gan nevēlējās to komentēt). Pieci no sešiem analītiķiem, kas seko šā uznēmuma gaitām, iesaka iegādāties tā akcijas. Lai gan kopš 2010. gada februāra, kad Šortals sāka kotēt akcijas NASDAG, to cena ir samazināju­sies par 60% un tagad ir 3,45 dolāri, Unilife tir­gus kapitalizācija ir 329 miljoni dolāru, kas 120 reižu pārsniedz pārdošanas apjomu. Ar pie­sardzīgu optimismu vidējais Volstrītas analīti­ķis Unilife pirmo peļņu prognozē 2015. gadā - 13 gadus pēc uzņēmuma izveidošanas. Tā ir vesela mūžība pat biomedicīnas uzņēmumam.

Tomēr faktu ietekmē balons plīst Fiskālajā gadā, kas beidzās 30. jūnijā, Unilife zaudēja 63,2 miljonus dolāru un nopelnīja 2,7 miljonus, pārdodot šļirces, kas iestrādātas dažādās zāļu injicēšanas iekārtās. Ienākumi no vienīgā lielā darījuma, ko tas jebkad noslēdzis - 40 miljo­nus dolāru vērtā līguma uz daudziem gadiem ar Francijas farmācijas uzņēmumu Sanofi - jau ir beigušies. Spožākais potenciālais klients, ar kuru Šortals lielās investoriem, ir kāds zāļu ražotājs, kas vēl aizvien atrodas attīstības stadijā un nav nopelnījis ne centa. Tomēr Šortals ir nenogurdināms. «Jau pārnēsājamais zāļu inžektors pats par sevi ir miljardu dolāru vērta franšīze,» viņš stāsta par vienu no savu produktu sērijām.

Kādā jaukā rītā Pensilvānijas lauku ne -, ko viņš jau pārdevis lielākajiem sava uz- apvidū piecdesmit deviņus gadus ņēmuma akcionāriem Frontier Capital Mangement vecais Unilife Corp. dibinātājs un vadītājs Alans Šortals dara to, ko prot vislabāk, - viņš slavē Unilife izraisa alegorijas par lauztiem solīju­miem, vadības stilu, kas atgādina mēmās filmas par nekompetentiem policistiem un naudaskā­riem menedžeriem, kā arī formas triumfu pār saturu. «Šortalam nav medicīniskās izglītības. Viņš nav īpaši tehnisks cilvēks. Viņam nav arī finansista izglītības,» saka viens no bijušajiem Unilife vadošajiem darbiniekiem. «Viņš darbo­jas kā uzņēmīgs pārdevējs, kurš tirgo sapni.»

Sapnim viņš dzenas pakaļ jau labu laiku. Astoņpadsmit gadu vecumā Šortals apprecējās un kļuva par tēvu, kā arī atvēra mārketinga firmu Dublinā. Pēc desmit gadiem, 1989. gadā, viņš to pārdeva un kopā ar ģimeni pārcēlās uz Austrā­liju, kur nopirka mājokļu un auto apdrošināša­nas uzņēmumu. Pēc tam uzņēmīgais īrs neilgu laiku strādāja pie nu jau aizmirstas iekārtas, kas it kā palīdzot datoriem darboties kā «smadzenēm kurpju kastē». Visbeidzot Šortals izvilka laimīgo lozi, nopērkot programmatūras iekār­tu Sigma Global, kas cita starpā palīdzēja arī bukmeikeriem izrēķināt pareizās likmes zirgu skriešanās sacīkstēs. Par neatklātu summu pār­dodot šo iekārtu Cable 8t Wireless HKT, Šortals tika labi nodrošināts, bet viņam nebija nekādu tālāku nodomu.

Tā tas turpinājās līdz brīdim, kad 2001. Gadā viņu uzrunāja kāds izgudrotāju pārītis no Sidnejās. Viņi bija izstrādājuši ievelkamo šļirci, kas ļāva izvairīties no adatas radītajam traumām. Pārņemot biržā kotētu kompāniju Musgrave norādīja, ka šajās attiecībās ir «daudz neparas­tu un neizskaidrojamu iezīmju». (Lieta nonāca tiesā pēc tam, kad Šortala ilggadīgā draudze­ne sāka šaubīties par to, kas īsti saista šos divus cilvēkus.)

Šortals stāsta, ka Viljamsons kādreiz strādājis Mars (Whiskas nodaļā, nevis M&Ms) un bijis viens no vadošajiem kaķu smilšu pārdevē­jiem Eiropā. «Rodžers ir ļoti noslēgts cilvēks,» viņš atzīst. Tajā laikā Viljamsons kontrolēja 19,6 miljonus akciju no tā, kas vēlāk kļuva par Uni­life, un laika posmā no 2002. līdz 2005. gadam, kad akciju cena desmitkāršojās, pārdeva tās par aptuveni 3,6 miljoniem dolāru, bet pēc tam pazuda.

Viljamsons, kurš 2009. gadā papildus saņēma 3,3 miljonus akciju, Šortala pārsūtī­tā e-pastā atteicās sniegt jebkādus komentārus. Pūles uzmeklēt viņu Merkaba - uzņēmumā, kas kontrolē lielāko viņa akciju daļu, - nevai­nagojās ar panākumiem. (Austrālijas prese pat pieļāva, ka tāds Viljamsons nemaz nepastāv. Šortals mēģināja to apstrīdēt, nosūtot Forbes ieskenētu Viljamsona britu pasi.)

Drīz vien Unilife saskārās ar sarežģījumiem. Problēmas ar konveijeru piegādātājiem apturē­ja ražošanu uz trīs gadiem un piespieda uzņē­mumu atteikties no plāniem līdz 2004. gadam sākt ražot šļirces Austrālijā un tad ātri palieli­nāt ražošanu līdz 650 miljoniem vienību gadā.

Uzspļaujot realitātei, Šortals 2008. gadā, divus gadus pēc tam, kad bija iegādājies nelielu medi­cīnisko iekārtu ražotājuzņēmumu Biosciences, kas atrodas Levisberijā (Pensilvānija), pārcē­la ražotni uz ASV. Viņš viltīgi pārliecināja Pen­silvānijas gubernatoru Edu Rendelu nodrošināt dotācijas, finansējumu un aizdevumu, lai palī­dzētu apmaksāt uzņēmuma jaunā galvenā biro­ja izveidi Jorkā, kā arī ieguldījumus pētniecībā un attīstībā (R&D) un personālā; kopējā summa bija 86 miljoni dolāru. Štats apstiprināja 5,4 mil­jonus, ražotne izmaksāja 27 miljonus dolāru.

Pensilvānijas štats un arī Unilife akcionāri nesaņem savu naudu atpakaļ. Nepietiekamā pieprasījuma dēļ ražotne darbojas ar aptuveni 3% jaudu, saražojot ap diviem miljoniem šļir­ču gadā. (Unilife apgalvo, ka nākamgad būtiski palielinās ražošanas apjomus.) Modemā ražot­ne ir neizprotams pasākums, kur automātiskas robotu rokas un pusducis baltos cimdos, spodri zilos uzsvārčos un aizsargbrillēs tērptu darbi­nieku liek iekārtas no konveijera lentes kastēs; vēl divi citi šķiro adatas un ievieto tās šļircēs.

«Unifill drošības šļircēs izmantotā tehnoloģi­ja pilnīgi noteikti ir ļoti jauna,» atzīst Jefferies analītiķis Rejs Denhojs.

Tomēr tai nav lielas vērtības, ja nav neviena, kam to pārdot. Sanofi finansēja Unilife iepriekš piepildītās šļirces izstrādi apmaiņā pret tiesī­bām vadīt sarunas par piegādes līgumu, ienā­kot šo medicīnisko ierīču tirgū, kura vērtība ir divi miljardi dolāru gadā. Diemžēl viņu pārstā­vis ziņo, ka nevar atrast nevienu, kurš pašlaik sadarbotos ar Unilife. Šortals dubultoja finan­sējumu R&D līdz 21,5 miljoniem dolāru gadā, ieguldot tādās daudzsološās iekārtās kā, piemē­ram, valkājamais zāļu inžektors. Farmācijas gi­ganti Johnson&Johnson, Astra Zeneca, Biogen Idec, Abbott Labs, Pfizer un GlaxoSmithKline visi kā viens atsakās atklāt, vai veic darījumus ar Unilife.

Produktus pārrauga Ramins Modždehs. Iepriekš strādājis Becton, Dickinson, GE Health­care un Boston Scientific, Modždehs pēc savas ierašanās Unilife 2011. gadā iztīrīja uzņēmumu, nekavējoties atbrīvojot 90% no 156 darbinie­kiem. (Unilife apgalvo, ka pēc restrukturizācijas kopējais darbinieku skaits ir stabils.) Viņam pa­dodas arī mazāka mēroga izlēcieni. Dienā, kad apmeklēju uzņēmumu, viņš izslaucīja ūdeni no izlietnes vannas istabā, pacēla kādu vilnas pi­kuci no paklāja un dažas reizes pārtrauca inter­viju, vēršoties pie Šortala ar vārdiem: «Kā jūs vēlaties, bet es to neatbalstu.»

Iespējams, viņš īpaši neatbalsta arī sarunas ar presi, bet noteikti atbalsta dāsnas bonusu pa­ketes saņemšanu, kas šķiet pārāk bagātīga uz­ņēmumam, kurš nekad nav strādājis ar peļņu. Divu gadu laikā Modždeham algā izmaksāti astoņi miljoni dolāru, savukārt Šortals pēdējo trīs gadu laikā naudā un akcijās saņēmis vairāk nekā 18 miljonus. Viņa ASV kotēto akciju vērtī­ba ir 19 miljoni dolāru.

Vai kādu dienu viņš varētu izvilkt lielo lozi? Jā, ja vien viņa ielu tirgotāja blefošana pārvēr­stos reālā biznesā. «Uzskatu, ka daži no plā­notajiem darījumiem būs ļoti, ļoti apjomīgi,» maijā viņš klāstīja analītiķiem. Pēc šiem ko­mentāriem Unilife akciju vērtība pieauga du­bultā, lai gan kopš tā laika viņš uzrādījis tikai vienu parakstītu līgumu - ar Biodel, nelie­lu dažu nišas medikamentu ražotāju, kas kopš 2003. gada zaudējis 199 miljonus dolāru. Unilife apgalvo, ka 15 gadu laikā darījuma vērtī­ba būs vairāk nekā 110 miljoni dolāru. Turklāt Alans Šortals cenšas mūs pārliecināt, ka «paš­laik notiek sarunas ar vairākiem farmācijas uz­ņēmumiem par ilgtermiņa līgumu slēgšanu».

«Solījumi, solījumi... Tieši uz to es norādītu, ja jūs būtu Finanšu un kapitāla tirgus komisi­ja un jautātu manu viedokli. Visi šie solījumi...» saka kāds Volstrītas darbonis, kurš seko Unilife un regulāri pieraksta Šortala citātus uz tāfeles. Arī viņš, līdzīgi citiem, joprojām gaida, kad šie solījumi piepildīsies.