Spožā atgriešanās

Real EstateCelš uz Star City ir izbrau­kāta divu joslu šoseja, kas vijas caur no­plukušām Jangonas nomalēm, ved pāri diviem sarū­sējušiem til­tiem un gan­drīz stundu vēlāk beidzas brīnišķīgā salonā ar zāli noaugušā upes krastā. Reklāmas pla­kāts ceļmalā mani sveic «Rītdienas paraugpilsētā». Pēc nelīdzenā brau­ciena musonu lietū nekustamā īpašu­ma salons ir kā atvieglojums un maz­liet mīkla. Kamēr pārdevējs darbojas ap interaktīvajiem ekrāniem, rādot dzīvokļu iekārtojumu un ēkas stāvu plānus, es domāju, kurš gan varētu iz­vēlēties dzīvot šajā caurumā. Kad lietus pierimst, izeju ārā un paskatos upes augšteces virzienā uz pilsētu. Tur, mirdzēdama virs nokvē­pušajām ielām, slejas budistu tempļa Shwedagon zeltainā smaile, kas sim­bolizē gan šīs tautas senās bagātības, gan tās pretošanos piecus gadu des­mitus ilgušajai militārajai diktatūrai, kas beidzās 2011. gadā.

Tikai tad es saprotu Star City gaišo perspektīvu un to, kāpēc vietējie iedzīvotāji strauji izpērk ēkas, kas pa­redzētas ģimenēm ar vidējiem ienā­kumiem. Nākotnē šo 160 hektāru lielo zemesgabalu prāmju satiksme savie­nos ar pilsētas centru, bet ceļš ar ja­pāņu uzturēto ostu tālāk lejup pa upi. Ar plānotajiem 25 000 iedzīvotāju tas ir autonoms guļamrajons pilsētai, kuras iedzīvotāju skaits pieci miljo­ni – nākamajos 20 gados var dubulto­ties, izraisot zemes cenu kāpumu un ierobežojot komunālo pakalpojumu apjomu. Tā ir likme uz mierīgas un plaukstošas dzīves solījumu. Vīrs, kurš stāv aiz Star City, ir Serdžs Puns, bijušais emigrants, kurš atgriezās Mjanmā pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados un sāka veidot nekustamo īpašumu un banku impēriju, kas desmit gadus vēlāk bija no­nākusi tuvu kraham. Liberalizācijas spēcināts, tagad Puns izmanto ārzem­ju kapitālu un cilvēkus, ejot uz visu banku un iegādājoties tādus zemesgabalus kā Star City, kas diktatūras laikā bija pamesti aizmirstībā. Citiem Birmas magnātiem ir grūtības atblo­ķēt sev piederošos aktīvus, bet Puns ir Mjanmas lielākais dzīvojamā fonda attīstītājs un ir šīs valsts bagātāko cil­vēku pulkā.

Būdams etniskais ķīnietis, Puns ir gan savējais šajā sabiedrībā, gan savdabīgs svešinieks miglainajā po­litiski orientētajā ekonomikā, kas apvienota ar seno draugu kapitālis­mu. Viņš pats sevi dēvē par biznes­meni ar stingriem principiem, kurš saka korupcijai un nebaidās iegūt ienaidniekus. Šis savējā un svešinie­ka duālisms atspoguļojas viņa vājībā pret noslēgtajiem dzīvojamajiem ra­joniem, kas ieskauj pilsētu, līdztekus Star City realizējot nākamo lielo pro­jektu gan dzīvojamās, gan darījumu ēkas nepilnos četros hektāros elitāras zemes pilsētas centrā, kas viņam pie­derējusi divus gadu desmitus un, pēc pieticīgiem aprēķiniem, ir 100 miljo­nus dolāru vērta. Viņa plāni neaprobežojas tikai ar nekustamo īpašumu – First Myanmār Investments (FMI), viņa lielākajam uzņēmumam, ir intereses lauksaim­niecībā, auto tirdzniecībā, tūrismā, ci­vilajā aviācijā un mazumtirdzniecī­bā. Nepaiet ne mēnesis, kad netiek nodibināts kāds jauns uzņēmums vai palīgnozare. Pateicoties Puna ne­vainojamajam tēlam un sakariem ar ārzemēm, pie viņa vēršas gan Āzi­jas, gan Rietumu firmas, kas meklē partnerus Mjanmā; viņš ir kļuvis par tiltu starp pasaulēm. Punam ir pastā­vīga dzīvesvieta gan Honkongā, kur viņš nodibināja savu pirmo uzņēmu­mu, gan Singapūrā, kur viņam pieder oficiāli reģistrēta kompānija Yoma Strategic Holdings. «Starptautiskās kompānijas uztver mūs kā ārzemnie­kus, Birmas valdība mūs uzskata par birmiešu kompāniju,» viņš stāsta.

Kad es apciemoju Star City, Puns neatrodas Jangonā; mēs vēlāk tieka­mies viesnīcas vestibilā Pekinā. Sir­mie mati virs gludās pieres un bril­les bez ietvara piešķir šim sešdesmit gadus vecajam vīram pieticīgu, tēviš­ķu izskatu. Ik pa laikam viņš iziet ārā uzsmēķēt Ala Kapones stila cigarillas. Tomēr viņam ir izcila un pacietīga tir­goņa reputācija. «Darījumu slēgšanā viņš ir lielisks,» atzīst kāds nesena da­rījuma partneris. Maksājot par mūsu dzērieniem, viņš ilgi pārmet ķīniešu oficiantei par nepamatotu rēķina – 34 dolāri – paaugstināšanu un sola runāt ar viesnīcas direktoru. Es tā arī ne­saprotu, vai šādi viņš cenšas man de­monstrēt savu taupīgumu, vai arī ir patiesi nokaitināts. Savai ģimenei un draugiem viņš ir Serdžs, sabiedrisks darbaholiķis. «Nav nekādas atšķirības starp darbu un privāto dzīvi, tas vienmēr ir viens un tas pats,» saka Melvins Puns, viņa vecākais dēls un FMI vadītājs. Kens Mandels, amerikānis, kurš strādāja pie Puna deviņdesmitajos gados, stās­ta: «Viņam patīk tas, ko viņš dara. Tas ir skaidri redzams.» Kompānijas iek­šienē viņu dēvē par S. P., iespējams, lai nesajauktu ar pārējiem Puniem. Viņa birmiešu vārds ir Teims Vajs, taču viņš vairāk lepojas, kad tiek dē­vēts par Birmas Misteru Godīgo – cil­vēku, kurš aicināja pretoties alkatīga­jiem ģenerāļiem. «Es nekad neesmu maksājis ne centa, taču man nekad nav trūcis iespēju,» apgalvo Puns.

Šī reputācija atšķir viņu no tādiem boikotētiem magnātiem kā, piemē­ram, Tajs Za, viens no desmitiem cil­vēku, uz kuriem attiecas ASV finan­šu sankcijas. Lielākā daļa analītiķu ir vienisprātis, ka Puns savā darbībā ievēro godīgumu un nav sadarbo­jies ar nīsto huntu, kuras valdīšanas laiks beidzās 2011. gadā. Taču «jūs nevarat nokļūt tur, kur Serdžs ir šo­dien, ja jums nav draugu augstos ama­tos», saka kāds ārzemju konsultants, kurš, stāstot par Punu, vēlējās palikt anonīms. Analītiķi norāda uz Puna plaša­jiem zemes īpašumiem un licenci bankas operāciju veikšanai. Tas viss tika iegūts deviņdesmitajos gados, kad korupcija Mjanmā bija pilnā plaukumā. Vēlāk, kad privātie kre­ditori pieprasīja kredītu atmaksu, Yoma Bank bija tuvu kraham. 1997. gadā FMI ieguva mazāko akciju pa­ketes daļu tagad vairs nestrādājo­šā valdošā režīma un Suzuki Motors kopuzņēmumā, kas montēja automa­šīnas un motociklus gandrīz slēgta­jam tirgum.

Puns stāsta, ka sadarbojas ar prag­matiķiem valdībā. Zeme un citi la­bumi esot iegūti, balstoties uz darbu, nevis protekcionismu. «Mēs visu darām kā nākas. Mēs ievērojam no­teikumus,» viņš uzsver. Atsakoties no šaubīgiem darījumiem, Puns esot pa­laidis garām izdevīgas vienošanās ar paziņām. «Juku laikos mēs maksājām  dārgu cenu, riskējot ar likvidāciju. Mēs nesatricināmi ievērojām savus principus,» viņš apgalvo. Attiecībā uz Mjanmas ekonomis­kajām perspektīvām pēc daudzajiem desmitiem stagnācijas un haosa gadu Puns ir optimistisks. Pēdējos 18 mē­nešos viņš pieņēmis darbā desmitiem vadītāju no ārzemēm, taču izvēlas arī birmiešus, ieskaitot trīs savus ārze­mēs dzimušos dēlus. Šis ieguldījums ārzemju darbiniekos un viņu vēlmē pārcelties ir vēl viens aspekts, kas at­šķir viņu no vietējiem uzņēmējiem un vairo starptautisko korporāciju uzticību. Taču tas arī palielina izmaksas. Yoma Strategic ziņojusi par 81% peļ­ņas samazinājumu trīs mēnešu laikā, līdz 30. jūnijam, sakarā ar adminis­tratīvo izmaksu divkāršošanos un pieticīgu 12% ienākumu pieaugu­mu, salīdzinot ar tādu pašu periodu iepriekšējā gadā. Visā gadā tiek prog­nozēti mazi tīrie ienākumi, taču in­vestori nešķiet uztraukti – Yoma ak­cijas tiek pārdotas par cenu, kas 80 reižu pārsniedz nākotnes peļņu.

Mjanmā nav fondu biržas, tāpēc FMI akcijas (Puns kompāniju nodibi­nāja 1991. gadā, un viņam tajā pieder 70%) Jangonā tiek tirgotas bez starp­niekiem. Gan FMI, gan Yoma, kas atkal iekļauta Singapūras reģistrā 2006. gadā, ir emitējušas jaunas ak­cijas, kad investori ienāca Āzijas jau­nākajā tirgū. Viņu vidū bija Džordžs Soross, kura fonds investēja Yoma un vēlāk apvienojās ar Punu un Jamaikas Digicel, neveiksmīgi mēģinot iegūt bezvadu telekomunikāciju licenci Mjanmā. Yoma galvenais ienākumu avots ir nekustamo īpašumu tirdzniecība Jangonā, kur cenas kopš 2010. gada ir krietni cēlušās. «Pieprasījums ir. Un piedāvājums turpina samazinā­ties,» saka Tans Ai Tens, Singapū­ras firmas DBS Vickers Research vi­ceprezidents. Tas padara Yoma kā Singapūras vienīgo birmiešu akci­ju sabiedrību par pilntiesīgu tirgus spēlētāju.

Jangonā nav daudz mūsdienīgu biroju ēku. Pēc Puna aprēķiniem, kopējais biroju telpu piedāvā­jums ir aptuveni 40 000 kvad­rātmetru, tāpēc arī īres maksa te ir augstāka nekā Honkongā, kad starptautiskās kompānijas cīnās par telpām. «Viņi var gremzties, taču beigu beigās vienmēr maksā, jo viņiem šī vieta ir vajadzīga,» smīkņā Puns, kura īpašumu vērtī­ba, pēc mūsu aplēsēm, ir 500 mil­joni dolāru. Viņa ceļam uz bagātību bija grūts sākums. Ķīnā dzimuša baņ­ķiera dēls Puns izbaudīja privileģētu bērnību, līdz valsts apvēr­sums 1962. gadā nolika Birmu uz nabadzības ceļa. Ģenerālis Ne Vins izdeva pavēli pārtraukt skolās mācīt angļu valodā un sāka nacionalizēt privātīpašumus. «Tajā laikā lielā­kā daļa cilvēku izlēma doties prom,» atceras Puns. 1965. gadā viņa tēvs, pārliecināts kreisais, kurš strādā­ja Ķīnas Bank of Communications, pārcēla ģimeni uz Pekinu, kur Puns un viņa brāļi tika uzņemti skolā ār­zemju ķīniešiem, kuri nezina ķī­niešu valodu. Savu dzimteni viņš atkal ieraudzīja tikai pēc gandrīz ceturtdaļgadsimta.

Deviņus mē­nešus vēlāk sākās Kul­tūras revo­lūcija. Puns, atbrīvo­jies no sko­las valgiem, pusaudža gados kļuva par Sarkanās gvardes locekli. «Mēs skraidījām šurpu turpu un darījām visu to, ko parasti dara revolucionāri jaunieši. Braukājām pa visu valsti, rakstījām plakātus ar lieliem burtiem,» viņš atceras. Četrus gadus vēlāk viņš tika nosūtīts uz kādu pierobežas ciemu dzīvot starp zemniekiem armijas uzraudzībā. 1973. gadā Ķīna pavājināja ro­bežkontroli, un Punam tika atļauts izbraukt uz britu pārvaldīto Hon- kongu, sekojot savai ģimenei. Viņš šķērsoja robežu ar pieciem Honkongas dolāriem kabatā. «Es nācu no visattālākās, nabadzīgākās vie­tas, kas atradās kilometriem tālu no citām un kur bija tikai pats ne­pieciešamākais izdzīvošanai. Pēk­šņi es ierados Honkongā un iekā­pu vilcienā. Tā bija pavisam cita pasaule.»

Puns kādu laiku strādāja uz Honkongas ostā noenkurota­jiem kuģiem, līdz iekārtojās darbā par komivojažieri un sāka pār­dot dezinfekcijas līdzekļus. Kādu dienu viņš iegāja nekustamā īpašu­ma brokera Elmera Buša birojā un savā lauzītajā angļu valodā mēģi­nāja pierunāt viņu to nopirkt. Bušs ievēroja puiša uzstājību un uzai­cināja atnākt vēlreiz sestdien. Kad viņš ieradās, vācietis piedāvāja jau­nietim darbu. Puns bija gatavs pie­krist tikai tad, ja Bušs nopirks no viņa viena flakonu. «Tas ir pēdējais dezinfekcijas līdzeklis, ko tu jeb­kad pārdosi. Kopš šā brīža tu strā­dā pie manis,» Bušs viņam teica.Nākamajos desmit gados Puns no sava audzinātāja, kurš veda viņu mārketinga braucienos uz Ei­ropu un Kanādu, biznesu apguva kā savus piecus pirkstus. «Es par pasauli neko nezināju,» viņš stāsta. Tagad lomas ir mainījušās – Puns nesen pieņēma darbā Bušu, kurš dzīvoja Toronto, par Yoma Strate- gic īpašuma nodaļas vadītāju.

1993. gadā Puns sāka darboties patstāvīgi un izveidoja veiksmīgu nekustamā īpašuma biznesu Dien- vidaustrumāzijā un Ķīnā. Viņš ap­precējās ar sievieti no Honkon­gas, kuru satika kādā investīciju forumā Ķīnā. 1989. gadā viņš kopā ar sievu devās ceļojumā uz Birmu, un tā bija viņa pirmā atgriešanās dzimtenē pēc 24 gadiem. Valdo­šais režīms tolaik sāka samazināt sagrautās ekonomikas sociālistis­ko kontroli. Puns pamanīja izdevīgu iespēju. Kāds draugs Birmas armijā iepa­zīstināja viņu ar ģenerāli Deividu Ābelu, kurš bija atbildīgs par tirdz­niecību un finansēm. «Viņš būtī­bā mani pārliecināja, ka man nav citas izvēles kā atgriezties un pa­līdzēt šai valstij,» saka Puns. Viņš mēģināja pārpirkt kādu valstij pie­derošu viesnīcu, taču, kad jau­nais ministrs pasūtīja jaunu izsoli, Puns zaudēja konkurentam, kuru viņš turēja aizdomās par kukuļdo­šanu. «Es biju ārkārtīgi nikns. Vēl dažus gadus pēc tam nespēju pa­braukt garām tai viesnīcai,» viņš atceras.

Nākamais mēģinājums bija aug­līgāks. 1994. gadā viņš sāka veidot FMI City, vairāk nekā 200 hek­tāru plašu kotedžu ciematu Jangonas rietumos, blakus rūpnie­ciskajai zonai. Puns attīstīja šo teritoriju, pārdeva zemes izmanto­šanas tiesības un saņēma komisijas naudu par vadības pakalpojumiem. Pirmo zemesgabalu nonākšana tirdzniecībā sakrita ar laiku, kad parādījās cerības, ka Mjanma mai­nīs kursu attiecībā uz tirgus eko­nomiku, un starptautiskās kompā­nijas sāka paplašināt investīcijas. Arī Puns bija optimists. Viņš ārliecināja māti atgriezties no Havaju salām (tēvs bija miris) un atrada darbu saviem brāļiem. Tā bija iespēja sapul­cināt dzimtu pēc gadu desmitus ilgu­šas atšķirtības. «Mēs domājām – nu tad beidzot. Pēdējā pietura,» viņš stāsta. Viņa nāka­mais apbūves projekts bija perspektīvs 240 hektāru liels īpašums ar ārpilsē­tas klubu. Tā centrālais ele­ments bija moderns 18 bedrīšu golfa laukums, ko projektējis Gerijs Pleijers. Šis laukums kļuvis par neat­ņemamu sastāvdaļu Mjanmas golfa dzīvē, kas ir sinonīms tās biznesa dzī­vei. Kaislīgāko golferu vidū bija arī ģenerāļi, un tas deva iemeslu apsūdzī­bām, ka Puns ieguvis valdošā režīma labvēlību. Viņš šīs apsūdzības norai­da. «Neviens ģenerālis manā laukumā nevar spēlēt j5ī«; brīvu. Viņiem ir jā­maksā,» viņš man saka.

Real EstateViens no šiem ģenerāļiem, ar kuru Punam bija labas attiecības, bija Kins Njunts, militārā izlūkdienesta vadī­tājs, kurš kādu laiku ieņēma arī prem­jerministra posteni. «Ar viņu varē­ja runāt un spriest loģiski. Viņš bija cilvēks ar plašu redzesloku,» stāsta Puns. Kad 2000. gadā tika atklāts Pun Hlaing GolfResort, Kins Njunts ierak­stīja viesu grāmatā, ka Puns ir pelnījis pateicību par ieguldījumu tik riskantā pasākumā. Pēc Puna teiktā, viņš uz­rakstījis šādi: «Pateicos tev, kas uzņē­mies šo risku šīs valsts labā.»Četrus gadus vēlāk hunta arestēja Kinu Njuntu un likvidēja viņa frakci­ju. Ap to laiku arī Puna impērija bija nonākusi nepatikšanās. 2003. gada februārī, kad baumas par nereģistrē­tiem bezcerīgiem kredītiem kļuva par iemeslu noguldījumu masveida izņemšanai no privātajām bankām, Puns centās glābt Yoma no kraha. Drīz vien izrādījās, ka viņa viedok­lis krasi atšķiras no tā armijas ģene­rāļa viedokļa, kurš bija atbildīgs par šo krīzi un atteicās palielināt centrā­lās bankas likviditāti, kā arī pavēlēja baņķieriem pieprasīt kredītu tūlītēju atmaksu. Rūpnīcu īpašniekiem, kuri bija ņēmuši kredītus iekārtu iegādei, un nekustamā īpašuma saimniekiem tika pieprasīts atmaksāt kredītu… vai arī viņi piedzīvos valdošā režīma dus­mas. Tajā pašā laikā banku vadītājiem bija jāpiedzīvo klientu dusmas, jo tie nevarēja izņemt skaidru naudu.

Pēc desmit gadiem Puns jopro­jām nevar nomierināties, runājot par šo skandālu. «Tas puisis, ko viņi iecēla par krīzes komitejas vadītāju, vienpersoniski un negaidīti ar vienu vēzienu sagrāva visas valsts ekono­miku,» viņš saka. «Tas bija sākums blatu sistēmai, jo no īstas ekonomikas nekas nebija atlicis.» Divas lielākās privātās bankas tika slēgtas. Punam izdevās saglabāt licen­ci, taču viņam tika atņemtas tiesības pieņemt depozītus vai izsniegt kre­dītus, tāpēc viņš pievērsās iekšējiem pārskaitījumiem. Viņš aizmuguris­ki turpināja izsmiet atbildīgo ģenerāli, līdz ar to iegūstot varenu ienaidnieku. «Viņš man nekad to nepiedeva,» Puns saka. Tomēr arī Yoma nebija nevainoja­ma. Tās kredītportfelis bija saistīts ar citām Puna biznesa nozarēm, ignorē­jot 15% limitu saistīto aizņēmēju kre­dītiem, un dažiem ieguldītājiem bija jāgaida gadiem, lai atgūtu visu savu naudu. Puns atzīst, ka Yoma pārkāpa koncernu kreditēšanas noteikumus, taču apgalvo, ka citas bankas rīkojās tāpat, un uzsver, ka beigās nauda vi­siem tika atmaksāta.

Yoma bija jāgaida līdz pagājušā gada septembrim, lai atgūtu licenci visiem bankas pakalpojumiem. Puns uzskatīja, ka viņam zaļā gaisma dota 2011. gadā, kad prezidents Teins Seins deva sankciju iepriekšējās kārtības at­jaunošanai un finanšu ierēdņi aicinā­ja viņu apsveikt. Pēc dažām dienām viņi bija spiesti ņemt savus vārdus at­pakaļ – šī sankcija bija iestrēgusi bi­rojā pie viceprezidenta, kas bija tas pats ģenerālis, kurš nebija ticis galā ar uzlidojumu bankām. Varbūt Puns vēlas viņam piezvanīt un nogludināt asumus? «Es ar viņu nerunāju,» viņš atcērt. Bija nepieciešams vēl viens gads un viceprezidenta nomaiņa, taču beigu beigās Yoma saņēma atpakaļ savu licenci. Puns palika savās pozī­cijās un uzvarēja – tieši tāpat kā viņš uzstāj, ka nekad nav līdis uz vēdera to uniformā tērpto cilvēku priekšā, kuri aplaupīja tautu diktatūras gados. Un ja jums šķiet, ka viņš iekšēji priecā­jas, tas ir tāpēc, ka tā arī ir. Tas ir viņa atriebes brīdis. «Daudzi cilvēki gaidī­ja, ka viņš piedzīvos neveiksmi,» saka Melvins Puns. Milzīga kļūda.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *