De facto Taivāna tagad ir netkarīga valsts, un tā nav ne vēstures dīvainība, ne nejaušiba, bet drīzāk likumsakarība.  Līdz 17. gadsimta beigām šai salai nebija gandrīz nekāda sakara ar Ķīnu - holandiešu un portugāļu apmetnes tur parādījās agrāk nekā ķīniešu. Tikai 1662. gadā Tai- vānu sagrāba slavenais pirāts Koksinga (Džens Cenguns), kas cīnījās pret mandžūru dinastiju Ķīnā. Sala viņam bija nepieciešama kā bāze uzbrukumiem Ķīnas piekrastei. Kopā ar Kok- singu no kontinenta uz Taivānu pārcēlās daži desmiti tūkstošu kareivju un jūrnieku, kā arī ierēdņi, kas bēga no mandžūriem. Tas bija pirmais mēģinājums iekārtot uz dzīvi salā piespiedu pārceļotājus.

No simts tūkstošiem iedzīvotāju aptuveni 70% bija iezemieši, bet viņi dzīvoja kalnos Taivānas austrumos un nebija nevienam pakļauti. Džens Cenguns kļuva par karali. Viņš noorganizēja valsts aparātu pēc Ķīnas parauga, pat ar tradicionālajiem eksāmeniem, lai kļūtu par ierēdni. Pāragri mirušā Koksingas pēctecis, viņa dēls Džens Dzjins, veica uzbrukumus kontinentālajai Ķīnai. Par atbildi mandžūri sāka īstenot politiku, kuras mērķis bija piekrastes iedzīvotāju pārvietošana uz kontinenta iekšieni. Taču daudzi piejūras rajonu iedzīvotāji nevēlējās pakļauties varas iestādēm, dodot priekšroku migrācijai uz Taivānu, un Džens Dzjins to aktīvi veicināja.

Rezultātā Taivānas varas iestādes saskārās ar lielu problēmu - kā uzturēt iedzīvotājus, kuru skaits ātri palielinājās. Holandiešu laikā galvenā Taivānas eksportprece bija briežādas (briežu ganāmpulki klaiņoja salas rietumu līdzenumos). Rīss un citas lauksaimniecības kultūras tika audzētas nelielā daudzumā. Bija nepieciešams strauji palielināt pārtikas produktu ražošanu, un tika nolemts, ka pirmais pasākums būs pievēršanās senajai sistēmai, kad zeme tika izdalīta kareivjiem, kas to apstrādāja no dienesta brīvajā laikā. Plantācijas, kas iepriekš bija piederējušas holandiešiem, tika nodotas jaunajiem ieceļotājiem. Iekoptās zemes nepietika, tāpēc bija nepieciešams attīrīt džungļus un uzart pļavas. Šā mērķa labad tika ieviesta elastīga nodokļu politika - no tiem, kas apguva neskartās zemes, tika iekasēti mazāki nodokļi.

Tika ieviestas ari jaunas kultūras un agrārās tehnoloģijas. Briežādu vietā par galveno eksportpreci kļuva cukurs (gan ādām, gan cukuram tika noteikts valsts monopols), tāpēc intensīvi tika kultivētas cukurniedres. Par naudu, kas tika saņemta, pārdodot cukuru, Džens Dzjins iepirka no Eiropas tirgotājiem ieročus. Lai nodrošinātu ūdensapgādi sausuma periodā, tika veidotas ūdenskrātuves. Tika uzbūvētas ari sāls vārltavas, kurās tvaicēja sāls; pirms tam sāls salā ļoti trūka. Tomēr Taivānas uzplaukums Koksinga un viņa pēcteču valdīšanas laikā neturpinājās ilgi. Pekina nevarēja samierināties ar neatkarīgas karaļvalsts esamību uz salas, bet vēl vairāk to satrauca Taivānas uzbrukumi kontinentam. 1683. gadā milzīgā mandžūru flote bez kaujas ieņēma Taivānu, kuras vadība bija novājināta iekšējo nesaskaņu dēļ. Ievērojama ķīniešu pārceļotāju daļa tika piespiesta atgriezties mājās, iekoptie lauki aizauga.

Taivāna Ķīnai nebija īpaši vajadzīga. Imperators Kansji teica, ka sala ir «skrotiņas lielumā, to iekarot nozīmē neko neiegūt, to nepaņemt - neko nezaudēt», bet viņam pietuvinātās personas to dēvēja par «dubļu piciņu, kas pamesta jūrā». Tā beidzās pirmais Taivānas modernizācijas mēģinājums. Japaņi jau sen bija nolūkojuši potenciāli bagāto salu. Septiņpadsmitā gadsimta sākumā, vēl pirms holandiešiem, viņi nosūtīja uz Taivānu divas ekspedīcijas, kas gan piedzīvoja neveiksmi. Japāņi te atgriezās gandrīz pēc trīssimt gadiem, 1895. gadā saņemot salu kā kontribūciju pēc uzvaras karā ar Ķīnu. Līdz ar to taivāniešiem pavērās otrā modernizācijas iespēja. Tajā laikā sala jau bija diezgan blīvi apdzīvota - kļuvusi tukša pēc mandžūru iekarojuma, pēc simts gadiem tā tika aktīvi apgūta no jauna, jo imperatora valdība atļāva emigrāciju no kontinenta. Tiesa, puse tās teritorijas atradās ārpus Ķīnas varas iestāžu kontroles - tur dzīvoja kareivīgas iezemiešu ciltis, un pirmais japāņu uzdevums bija pakļaut kalnu teritoriju iedzīvotājus, kas nepazina likumu.

Tokijā daudzi šaubījās, vai sala vispār ir jāpatur īpašumā, un pat izskatīja iespēju to pārdot Francijai. Taivānas attīstībā liela nozīme bija pirmajam civilajam gubernatoram Goto Sinpei. Viņš saprata, ka ir jāiekaro vietējo iedzīvotāju uzticī ba. Goto aizliedza japāņu ierēdņiem nēsāt iero čus un valkāt militāro formu, kā arī piešķīra plašas pilnvaras ciemu vecākajiem. Liela uzma nlba tika pievērsta cīņai ar tropiskajām slimībām un opija smēķēšanu - Goto vēlējās pakāpeniski izskaust šo bīstamo ķīniešu paradumu. Opiju kopš tā laika varēja nopirkt tikai pie licencētiem pārdevējiem, bet licences tika izsniegtas tikai tiem, kas bija pierādījuši savu lojalitāti pret Japānu. Rezultātā opija smēķētāju skaits samazinājās divdesmit reižu. Goto uzaicināja plaši pazīstamo angļu inženieri Viljamu Bērtonu uzlabot salas ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu.

Pēc viņa lūguma valdība nosūtīja uz salu izcilo agronomu Inadzo Itobi, kas noregulēja cukurniedru audzēšanu un cukura izgatavošanu. Viņš arī panāca, lai uz salas tiktu audzētas iepriekš nezināmas tropiskās kultūras ar lielu eksporta potenciālu un tiktu saglabāti unikālie kalnu meži. Taipejā tika nodibināts Centrālais lauksaimniecības pētījumu institūts, kas ieviesa jaunākās agrārās tehnoloģijas. Cukura ražošana palielinājās vienpadsmit reižu. Cenšoties labāk iepazīt salas iedzīvotāju kultūru, Goto nodibināja Taivānas seno paradumu izpētes biroju. Viņa grandiozajiem infrastruktūras projektiem bija nepieciešami milzīgi izdevumi.

Lai nodrošinātu stabilus ienākumus, viņš ieviesa valdības monopolu sāls, tabakas un kampara tirdzniecībai. Goto laikā tika izveidoti mūsdienīgi pasta, telefona un telegrāfa sakari, izbūvēts blīvs dzelzceļu tīkls. Sākās pirmo hidroelektrostaciju celtniecība, tika nodibināta Taivānas Banka, kas laida klajā vietējo valūtu. Pēc 1905. gada sala bija ekonomiski pašpietiekama un tai nebija vajadzīga Tokijas palīdzība lielu būvniecības projektu finansēšanai. Līdz pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem japāņi attīstīja Taivānas ekonomikas agrāro virzienu.

Pirmos divdesmit gadus tika izvests cukurs, vēlāk to nomainīja rīsi, un sala kļuva par Japānas impērijas galveno labības klēti. Vēlāk lielas investīcijas tika piešķirtas alumīnija, cementa, kokapstrādes, ķīmijas, metalurģijas, tekstila rūpniecībai. Ieguldījumu kopējā summa, pārrēķinot mūsdienu naudā, bija 20 miljardi dolāru. Starptautiskā izstāde Taipejā 1935. gadā bija vietējās ekonomikas sasniegumu demonstrācija. Īpaši iespaidīgi panākumi tika sasniegti izglītības jomā. Tika noteikts, ka visiem bērniem obligāti jāapmeklē sākumskola, un skolēnu skaits palielinājās līdz 71% - otrs labākais rezultāts Āzijā pēc Japānas. 1942. gadā Japānā studēja vairāk nekā 7000 taivāniešu. Uzplauka mūsdienu literatūra un glezniecība, kā arī nacionālais kino. Strauji attīstījās arī veselības aprūpe. Ar masveida vakcināciju izdevās pievarēt bakas, holeru, buboņu mēri - mirstība samazinājās divas reizes. Cilvēki Taivānā ēda labāk nekā jebkur Ķīnā. Četrdesmit koloniālās varas gados Taivānas iedzīvotāju skaits palielinājās divas reizes.

Kamēr kontinentālajā Ķīnā plosījās nebeidzamu pilsoņu karu vētras, sala aktīvi attīstījās. Taivānas mūsdienu sasniegumi (par to gan salā nav pieņemts skaļi runāt) lielā mērā balstās uz tiem panākumiem, kas gūti laikā, kad sala bija Japānas īpašums. Lai gan 1945.gadā Taivāna bija visattīstītākā Ķīnas province ar visaugstāko labklājības līmeni (Otrais pasaules karš to skāra pavisam nedaudz, amerikāņiem bombardējot ostas un naftas pārstrādes rūpnīcas), tomēr tās turpmākā veiksmīgā attīstība nebija garantēta. Ekonomisko labklājību apdraudēja tas, ka komunisti sagrāba kontinentālo Ķīnu un vienlaikus tika zaudēta Japāna kā investīciju avots un noieta tirgus.

Cita problēma bija aptuveni divu miljonu cilvēku aizbēgšana uz salu kopā ar karu zaudējušo Canu Kaiši. No vienas puses, viņi pārstāvēja augstākos sabiedrības slāņus (biznesmeņi, ierēdņi, virsnieki), kuriem bija kapitāls, izglītība, vadības prasmes. No otras puses, viņi bija sveši vietējiem iedzīvotājiem, nepārzināja salas īpatnības, viņiem bija nepieciešami mājokļi un darbs. Turklāt lielākā daļa bija jauni kareivji, kuru sievas un potenciālās līgavas palikušas Ķīnā. Cana Kaiši labā roka Taivānas ekonomikas pārveidošanā un modernizēšanā bija viņa dēls un pēctecis Czjans Czjingo. Viņš bija dzīvojis PSRS, un šī pieredze ļoti noderēja, lai komunisti nespētu iekarot salu. Pazīstot komunistu paradumus un tikumus, Czjans varēja paredzēt viņu rīcību un savu gājienu izdarīt ātrāk.

Kad 1972. gadā tēvs nodeva viņam premjerministra posteni, Czjanam jau bija liela dzīves pieredze, pilna dramatiskiem pavērsieniem. Piecpadsmit gadu vecumā tēvs viņu nosūtīja mācīties uz Maskavu. Mērķis bija nevis komunistiskā audzināšana, bet palīdzības saņemšana no boļševikiem, kuriem Cans Kaiši tādā veidā apliecināja savu uzticību. Kad tēvs pārtrauca attiecības ar komunistiem, dēls faktiski kļuva par ķīlnieku; Staļins pavēlēja viņu neizlaist no Maskavas. 1932. gadā Czjans tika nosūtīts uz Urāliem strādāt mašīnbūves rūpnīcā. Tikai 1937. gadā, kad Cans Kaiši apsolīja neuzbrukt Mao Dzeduna komunistiem, PSRS ļāva viņa dēlam atgriezties dzimtenē - kopā ar viņa padomju sievu. Czjanam Czjingo vajadzēja no jauna mācīties ķīniešu valodu un pierast pie ķīniešu dzīvesveida.

Sākumā tēvs uzticēja viņam dažādus maznozīmīgus amatus, bet pēc tam, kad 1949. gadā viņi pārcēlās uz Taivānu, de facto iecēla viņu par otro cilvēku pēc sevis. 1950. gadā Czjans sāka vadīt Taivānas Valsts drošības dienestu. Cīņā pret komunistu spiegiem un citiem kaitnieciskiem elementiem viņam noderēja padomju pieredze - savulaik viņš bija izgājis īpašus kursus Komunistiskās Internacionāles (Kominternes) skolā un Kara akadēmijā. 1950. gada jūnijā tika nošauti ģenerāļi un ierēdņi, kas bija pieķerti sadarbībā ar komunistiem, tostarp salas pirmais gubernators, kas bija novedis taivāniešus līdz dumpim. Tikpat dedzīgi Czjans cīnījās pret korupciju un sazvērestībām augstākajos varas ešelonos. Pēc godkārīgā ģenerāla Suna Licžena aresta neviens vairs neuzdrošinājās mest izaicinājumu ģimenei.

Cans Kaiši pakāpeniski izvadīja dēlu caur augstākajiem amatiem, lai viņš iegūtu nepieciešamo pieredzi, tāpēc, stājoties valdības priekšgalā, Czjans bija apveltīts ar unikālām praktiskām zināšanām un nerimstošu enerģiju. 1974. gadā viņš pasludināja unikālu Desmit infrastruktūras projektu programmu, kuras mērķis bija izvest Taivānu jaunā līmenī, padarot par valsti ar attīstītu smago rūpniecību. Salai ļoti pietrūka tādu ekonomikai nepieciešamu objektu kā ātrgaitas ceļu, ostu, lidostu un elektrostaciju. Celtniecības plāns paredzēja galvenos attīstības uzdevumus, un līdz ar to auga arī pārējā ekonomika. Programmas transporta sadaļā bija ietverta ātrgaitas šoseja, kas stiepās no rietumiem pāri visai salai, un paralēli šosejai esošās dzelzceļa līnijas elektrifikācija.

Deviņdesmit pieci procenti iedzīvotāju mīt tieši Taivānas rietumos, šaurā piekrastes līdzenuma joslā, bet pārējo teritoriju aizņem kalni. Šo projektu rezultātā strauji palielinājās iedzīvotāju iespējas pārvietoties, paātrinājās kravu pārvadāšana starp divām galvenajām pilsētām, kas atradās salas ziemeļos un dienvidos. Lai paplašinātu Taivānas sakarus ar ārpasauli, netālu no galvaspilsētas tika uzbūvēta Cana Kaiši starptautiskā lidosta, kā arī divas jūras ostas salas rietumu un austrumu piekrastē. Nemitīgi palielinājās eksports, vienlaikus pieauga arī imports, galvenokārt izejvielu, tāpēc moderni kravas termināļi, kas spēj apkalpot lielus mūsdienu kuģus, bija absolūti nepieciešami.

Šiem plāniem bija arī svarīga ģeopolitiska nozīme, jo attālums līdz Ķīnai no salas rietumiem ir tikai 130 kilometru. Pēkšņa uzbrukuma gadījumā tā salas daļa, kur mita vairākums iedzīvotāju un atradās gandrīz visas ostas un rūpniecības uzņēmumi, bija visvairāk apdraudēta, tāpēc bija nepieciešama rezerves osta austrumos. Šo apsvērumu dēļ, lai attīstītu kalnaino un mazapdzīvoto austrumu krastu, « tika uzbūvēts paralēlais dzelzceļš. Mūsdienīgā lidosta ļāva uzņemt ārzemju uzņēmējus un speciālistus, kuru skaits, Taivānai pakāpeniski iekļaujoties pasaules ekonomikā, arvien palielinājās. Lai samazinātu atkarību no importētās naftas, salā tika uzcelta pirmā atomelektrostacija. Privātajam biznesam vēl nebija pietiekamu līdzekļu, tāpēc valsts uzņēmās milzīgas metalurģiskās rūpnīcas celtniecību, lai varētu apgādāt rūpniecību ar tēraudu un metāla velmējumiem. Valsts uzcēla arī naftas pārstrādes rūpnīcu.

Lai veiksmīgi konkurētu kuģu būvē ar kaimiņiem Japānu un Dienvidkoreju, esošās kuģu būvētavas tika apvienotas valsts vadītā holdingā un to jaudas palielinātas. Šo infrastruktūras projektu kopējā vērtība bija trīs simti miljardu Taivānas dolāru. Czjanam šo projektu koordinēšanā lieti noderēja pieredze, kuru viņš bija guvis PSRS pirmo piecgažu laikā. Tikai par 100% izpildot visus desmit infrastruktūras projektus, varēja pāriet uz nākamo attīstības pakāpi - industriālo parku izveidošanu. Pirmais tika atvērts Sjiņdžu 1980. gadā, nodrošinot Taivānai lielākā pusvadītāju ražotāja slavu. Ceļš, kuru nogājusi salas ekonomika, ir visai vienkāršs. Pirmajā attīstības posmā - vieglā rūpniecība (tekstils, apģērbi), otrajā - smagā rūpniecība (metāli, mašīnas, ķīmiskā produkcija), trešajā, postindustriālajā - elektronika (pusvadītāji, viedtālruņi, datoru programmatūra). Taivāna pasaule ir pazīstama ne tikai kā augsto tehnoloģiju līdere - to dēvē arī par velosipēdu karaļvalsti (vai high-end bicyc- le kingdom). Un tā nav nejaušība - velosipēdu rūpniecības attīstība salā liecina, ka tās ekonomika prot elastīgi pielāgoties pasaules tirgus pieprasījumam un atrast vēl neaizņemtas nišas. Viss sākās septiņdesmito gadu sākumā.

Pēkšņais pieprasījuma pieaugums pēc velosipēdiem Amerikā (ekoloģiskās modes un degviela cenu straujās palielināšanās apvienojums) deva iespēju Taivānas biznesmeņiem, un viņi to nelaida garām. Sākumā iespiešanās Ziemeļamerikas tirgū notika OEM (original equipment manufacturer) formātā, kad velosipēdus montēja ASV vietējie ražotāji no sastāvdaļām, kas tika piegādātas no Taivānas. Pēc tam parādījās Taivānas ražotāji, kas piegādāja gatavus velosipēdus gan Amerikai, gan Eiropai un Āzijas valstīm. Jau 1980. gadā no salas tika eksportēts vairāk velosipēdu nekā no visas Japānas. Radās slavenās kompānijas Giant un Merida, kam pašlaik pieder attiecīgi 10% un 4% salīdzinoši dārgo velosipēdu tirgū. Bez šīm kompānijām ir vairāk nekā astoņi simti firmu, kas iesaistītas gan velosipēdu, gan to detaļu un dažādu aksesuāru (ķiveres, cimdi, lukturi, riepas) izgatavošanā, kā arī jaunu modeļu izstrādē pēc citu kompāniju pasūtījuma.

Katru gadu Taivā- na ārējā tirgū pārdod aptuveni 5,5 miljonus velosipēdu par vairāk nekā 1,2 miljardiem dolāru. Divas no trim pasaulē lielākajām divriteņu ražošanas fabrikām atrodas Taivānā. KMC Chain apmierina 70% no profesionālo divriteņu ķēžu patēriņa pasaulē. Promax ir pasaulē lielākais velosipēdu bremžu ražotājs. Taidžunas un Čaņ- hua apkārtnē izveidojies īsts velosipēdu klaste- ris - tur atrodas lielākā daļa šīs nozares kompāniju un strādā vairāk nekā 15 tūkstoši cilvēku. Ar velosipēdu ražošanu ir saistītas arī citas ekonomikas nozares. Kad velosipēdu rāmju izgatavošanā tērauda vietā sāka izmantot alumīnija sakausējumus un oglekli, attīstījās ar to saistītās ķīmijas un krāsainās metalurģijas ražotnes. Gan oglekļa, gan alumīnija sakausējumu jomā Taivāna ir viena no pasaules līderēm. Reformas kontinentālajā Ķīnā un tās kļūšana par pasaules darbnīcu Taivānas veloindus- trijai bija liels izaicinājums. Taču salas kompānijas spēja rast veiksmīgu atbildi - tās atdeva ķīniešiem velosipēdu tirgus zemo cenu segmentu, bet sev paturēja vidēji dārgo un dārgo modeļu segmentu.

Daļa ražošanas tika pārcelta uz Ķīnu - tuvāk vietējam tirgum, kas attīstās nepieredzēti ātrā tempā. Tādējādi velosipēdi pašlaik satuvina Ķīnu ar Taivānu. īpaša uzmanība tika pievērsta brendiem - Taivānas zīmoli pasaulē kļuva arvien pazīstamāki. Tirgū tika piedāvāti arī jauni modeļi (kalnu, apvidus, tūrisma velosipēdi); īpaši panākumi bija saliekamo velosipēdu ražošanā. Ražotāji koncentrējas uz 4Ns - new materials, new functions, new destinations, new taste. Taivānas biznesmeņi izvēlējās no Japānas un Dienvidkorejas atšķirīgu ceļu, necenšoties ražot automobiļus. Velosipēdu ražošana ļāva viņiem kļūt par pasaules līderiem savā jomā un stabili turēties pirmajā vietā, par spīti tam, ka mainījās konjunktūra. Cits veiksmīgi izvēlētas nišas piemērs ir skūteru ražošana. Tādas kompānijas kā KYMCO, SYM, TGB, PGO, CPI, Adly nolēma nekonkurēt ar Yamaha un Honda motociklu ražošanā, bet koncentrējās uz skūte- riem, kļūstot par pasaules tirgus līderiem.